Šodien gribu ar Tevi parunāt par mūsu izjūtām ko un kā atļaujamies, kad domājam, ka esam nezināmi un nepazīstami. Vai tas, ka neviens mūs nezin, atbrīvo? Vai tad esam patiesāki? Vai varbūt tad mūs pārņem visatļautība un dzīve bez ierobežojumiem?
Varbūt lai nav pārāk jāvispārina, noreducēsimies uz kādiem pāris piemēriem. Nu....viena no situācijām, kad esam „nezināmi” ir tad, kad aizbraucam kaut kur svešā vietā vai svešā valstī un pēkšņi ir sajūta, ka varam atļauties ko tādu, ko Latvijā starp savējiem jau nu nemūžam nedarītu. Pēkšņi ģērbjamies savādāk un izturamies savādāk. Pēkšņi gribas darīt ko ...traku un pilnīgi citu kā ikdienā.
Klau, kas notika? Kāpēc tā? Vai tad tagad mēs neesam tieši tikpat atbildīgi par savu dzīvi, saviem vārdiem, savām domām un savām izjūtām, kā mājās? Vai mājās esam sasaistītāki? Atbildīgāki? Vai varbūt dzīvojam pēc sabiedrības (ģimenes, kolēģu, draugu) pieprasījuma – vārdsakot, esot tādi, kādus viņi mūs grib redzēt?
Kādēļ ir šīs mainīgās mūsu sejas?
Cita situācija, kur dažreiz cilvēki še pat mājās kļūst pilnīgi savādāki, ir internets un iespēja būt neredzamiem un runāt/rakstīt/būt ar dažādiem vārdiem vai pavisam anonīmiem.
Kādēļ cilvēkam patīk, vai varbūt arī nepatīk būt anonīmam?
Vai tad var drošāk izteikt savas domas? Vai varbūt tieši otrādi – var pateikt ko tādu, ko pilnīgi pats nedomā, bet tomēr izdarīt un paskatīties, kas no tā iznāk.
Kā Tu domā kādēļ pieaugušam cilvēkam ir tieksme darīt „blēņas” ?
Kaut kā bērnus un pusaudžus es spēju saprast, jo viņi ir ļoti atkarīgi no kontroles, audzināšanas, vecāku viedokļa un tad, protams, ka gribas paprovēt kas notiek tad, ja šo robežu pārkāpj.
Bet ko grib pārkāpt pieaudzis cilvēks?
Noteikumus? Likumus?
Braukt ātrāk kā atļauts, kamēr policists neredz?
Ok. Saprotu. Nokavējies, centies paspēt un tagad steidzies. Nu...tīri cilvēcīgi ir saprotams, lai gan, protams, mēs tagad varētu iegrimt te sarunās par to, ka vajadzēja izbraukt ātrāk un vispār „lēnāk brauksi- tālāk tiksi”.
Bet kas mudina pārkāpt robežas regulāri?
Vēlme pēc adrenalīna? Dzīves asumiņa?
Šodien esmu pārdomās par to cik un ko daru „pa kluso” un cik no tā visa regulāri un vai man tas patīk. Un secinu, ka man tomēr ir ļoti skaidra tā iekšējā sajūta, lai kur es atrastos un ko darītu (un pat ko domātu), man ir pilna atbildība par to savā un Dieva priekšā. Ka viss ko izdarīšu un padomāšu, viss atnāks atpakaļ saskaņā ar Visuma likumiem un „bumeranga principu”.
Vai tā ir bijis vienmēr? Nē. Bet man ir laime, ka tagad tā ir.
Tieši šīs zināšanas un šī atbildības sajūta dara brīvu un pašapzinīgu.
Kā ir Tev? Vai Tu kādreiz par šo tēmu domā?